„Man bija šīs uzmācīgās domas un vēlmes, kuras es centos kontrolēt, bet nespēju. Es biju pilnīgi apsēsts.
Es nenogalināju tāpēc, ka būtu uz viņiem dusmīgs, nevis tāpēc, ka viņus ienīstu, – es nogalināju, jo gribēju paturēt viņus pie sevis.
Un, apsēstībai augot, es sāku saglabāt viņu ķermeņu daļas – galvaskausus un skeletus.“
No 1978. līdz 1991. gadam Jeffrey Dahmer nogalināja septiņpadsmit vīriešus.
Viņš tos pievilināja ar mieru un maigumu, tad apreibināja, atņēma viņiem dzīvību un saglabāja viņus.
Dažus viņš zīmēja, citus fotografēja. Viņš centās paturēt viņus mūžīgi.
Tiesā viņš paziņoja: „Es nerīkojos aiz naida.“
Viņš teica, ka darījis to aiz mīlestības – aiz nevaldāmas vajadzības kādu padarīt par savu, nekad netikt pamestam, noturēt to, kas citādi pazustu.
Šajā apsēstībā dzima kaut kas paranormāls: divu klātbūtņu līdzāspastāvēšana vienā ķermenī, divas nešķiramas dabas, kas karo savā starpā.
Tieši šajā it kā apturētajā telpā dzimst Jeffrey – otrās smaržas pasaulē, kas veltītas sērijveida slepkavam, un Spiritica Crime Collection otrā nodaļa.
Smaržas, kas pēta dualitāti, sašķelto prātu un spriedzi starp gaismu un tumsu.
Kompozīcija dzima no kopīgas vīzijas.
Kopā ar dibinātāju Daniele Muratori Caputo parfimēri Paolo Cerizza un Lorenzo Orlandi Berti radīja sarežģītu un satraucošu aromātu līdzsvaru, kurā aukstums un saldums mijas kā prāta stāvokļi.
Atvērums ir ass, auksts, gandrīz klīnisks: ledusauksts alus, popera akords, baltais apelsīns, dzīvais raugs, skābi aldehīdi.
Tā ir ikdienas dzīves smarža pirms tās sabrukuma – tīras istabas maldinošais miers, mirklis pirms kritiena.
Sirds atveras kā brūce, kas elpo: netīrs paklājs, neļķe, sarecējušas asinis, cilvēka sviedri, ass asmens.
Gaiss kļūst smags, gandrīz ciets.
Tā ir plaisājoša prāta smarža, paranormālas atbalss smarža, kas nezūd, ārpus laika slīdošu klātbūtņu smarža – pasaule, kurā realitāte un halucinācija pastāv līdzās, kur ķermenis un dvēsele izšķīst viens otrā.
Bāze ir saldākā atzīšanās: izkususi plastmasa, mitrs pagrabs, dzintars, bērzs, vetiverija.
Tas ir toksiskas mīlestības satraucošais glāsts, solījums, kas atsakās izgaist, maigums, kas pārvēršas apsēstībā.
Smaržas, kas pieķeras ādai kā atmiņa, kura negrib mirt.
Īpaši jāpiemin Lorenzo un viņa komanda no Only the Dreamers, kas radīja vienreizēju vāciņu ar neparastu flokētu un ar lāzeru gravētu apdari – ekskluzīvu tekstūru, kas atveido paša Jeffrey dzīvokļa paklāju.
Jeffrey ir ekstrēms aromātu mākslas darbs.
Stāsts par pievilcību un iznīcību, par maigumu un neprātu.
Smaržas, kas ne tikai rosina iztēli – tās elpo, tās paliek, tās pārņem savā varā.
Tas nav komerciāls produkts.
Tas ir mākslas darbs – brīvs un apzināts –, kas izmanto smaržas valodu kā stāstniecības un pašizziņas līdzekli.
Kā filma vai grāmata Jeffrey stāsta, provocē un aicina uz pārdomām.
Tas ir valkājams mākslas darbs, sakropļotas un sāpīgi īstas cilvēcības fragments, kas pārvērsts maņu pieredzē.
Šo smaržu vēsturiskajā un konceptuālajā izstrādē dibinātājs sadarbojās arī ar Daniela Cavallo, tiesību zinātņu absolventi un kriminoloģi, kura palīdzēja definēt slepkavas uzvedības profilu un projekta naratīvo struktūru.
Kā viņa pati saka:
„Smaržas kļūst par dialogu starp emocionālu un naratīvu stimulu – mākslas darbu, kas pēta cilvēka dvēseli un tās pretrunas.“
„Dahmer rada ļoti īpašas un netradicionālas notis. Tās ir narkotiskas smaržas, aukstas, taču spējīgas vienlaikus pamodināt siltuma sajūtu – vīrieša apskāvienu.“
Pēc aizturēšanas Jeffrey Dahmer pilnībā atzina savu vainu.
Viņš izvēlējās sadarboties ar izmeklētājiem un lūdza tiesnesim nāvessodu – sods netika piespriests, jo tajā štatā tas nebija atļauts.
